Politiķu runas stils

Šobrīd tautā tiek aprunāti pieci politiķi un to runas veids. Pirmais ir demagogs, kuru apklusināt nav iespējams. Otrais – peldētājs, kura izteiktās frāzes ir vispārīgas. Trešais uzbrūk un mēģina izvairīties no nepatīkamajiem jautājumiem. Toties ceturtais, nepastāv par sevi un mēģina visādi izdabāt auditorijai. Piektajam, ir specifiska humora izjūta un viņš daudz joko. Šie cilvēki mūsu politikā ir – bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, Valdis Dombrovskis, mērs Ventspilī – Aivars Lembergs un Jānis Urbanovičs, kā arī Andris Šķēle.

Ieklausoties politiķu vārdos ir iespēja sadzirdēt emocionālus argumentus, kā arī pārspīlējumus. Jāatceras, ka runājot par jebkuru lietu, izmantojot pārspīlējumus, to ir iespējams novest līdz absurdam. Tādā veidā ir iespēja iznīcināt jebkuru racionālu diskusiju. Bet šis nav jāsaprot ar to, ka pārspīlējumus nevar izmantot, jo, ja politiķi runās “sausi”, tad publika to neatbalstīs, jo auditorijai ir vajadzīgas alegorijas, dažnedažādi salīdzinājumi un pārspīlējumi. Šo uzskaitīto politiķu piecinieks esot to apguvis.

Gan bijušais Valsts prezidents, gan premjers ir auguši savā politiskajā retorikā, tādēļ viedoklis par viņiem bieži atšķiras. Toties, šo cilvēku runas veidā esot dažādas problēmas, piemēram, Valda Zatlera problēma ir tāda, ka viņš cenšas izvairīties no tēmu apspriešanas, kuras viņš nepārzina, jo aizvien nejūtas droši politiskajā vidē. Viņš ilgu laiku esot izvairījies no intervijas Latvijas Radio raidījumā “Krustpunkts”, jo tas bija neērts formāts. Tajā viņš tiktu izjautāts no vairākiem žurnālistiem un viņš nevarēja paredzēt par kādiem jautājumiem viņi interesētos.

Arī Zatlera uzvedība rosina sabiedrību domāt, ka viņš mēģina piemēroties sabiedrībai, paredzēt tās iespējamo reakciju. Jāatdzīst, ja Valdis Zatlers savā valdīšanas laikā bija vairāk ārsts nekā prezidents un politiķis. Bijušā prezidenta spilgtie izteikumi bija radīti nejauši un ātri kļuva par aktuālu tēmu mediju vidū. Viens no spilgtākajiem piemēriem bija Zatlera izteiciens: “Kas es esmu?”

Bet runājot par Dombrovski, viņa retorikā bieži parādoties kāds trāpīgs izteiciens vai salīdzinājums. Toties eksperti atdzīst, ka viņa piedāvāties apzīmējumi kā “cirpgalva”, vai “grāmatvedis” ir jāpieraksta blociņā ar trāpīgām atbildēm.

Toties ja runājam par politiku un būtiskām lietām, rodas sajūta, ka viņš ir no visa atrauts. Rodas sajūta, ka Dombrovskis nav emocionāli klāt un neiesaistās procesā. Viņam ir ērtāk piesegt sevi ar komentēšanu par dotajiem datiem. Ne tikai premjers, bet arī citi politiķi ir iemācījušies tā teikt “peldēt”. Šis nozīmē, ka uz jautājumiem tiek atbildēts ar vispārīgām frāzēm un būtībā atbilde uz uzdoto jautājumu netiek dota.

Ja tiek uzdots jautājums Dombrovskim, tad tas jāuzdod ļoti konkrēts un detalizēts, lai arī viņš varētu sniegt precīzu atbildi un nevarētu izvairīties no jautājuma. Ja jautājums būs uzdots nekonkrēts, viņš spēs atrast jebkādu atbildi, lai jūs nenonāktu pie vajadzīgās informācijas. Jāuzsver arī tas, ka viens jautājums Valdim Dombrovskim esot jāuzdod vairākkārt, lai spētu saprast, ka uz jautājumu netiks saņemta atbilde, jo viņš to nezina vai vienkārši nevēlās atklāt. Ja esi cilvēks, kurš nepārzina makroekonomikas jautājumus un nespēj orientēties šajā jomā, klausīties premjerā būs ļoti grūti, jo būs vārdu savirknējumi, kurus viņš ieveidos izklausīsies kā it kā valodā izteikti vārdi. Šis varētu būt iemesls tam, ka Dombrovskis runā sabiedrībai, kura, pēc viņa domām, ir zinošāka par aptuveno Latvieti. Ja Dombrovski vēlās saprast, tad pretī jāliek cilvēks ar līdzīgu retoriku.

 Nobeigums nākamajā rakstā.

Politiķu runas stils (2. daļa)

Ja iepriekš tika runāts par bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru un premjerministru Valdi Dombrovski, tad tagad apspriedīsim viņu pretstatus politiskās retorikas ziņā. Šie politiķi ir Lembergs, Urbanovičs un, protams, ka Šķēle. No šī trio visspēcīgākais ir Lembergs, jo viņš ir spējis sataustīt publikas “nervu” un spēj runāt ļoti vienkārši, kā to nespēja Dombrovskis. Lemberga retorikā ir sadzirdami ļoti skaļi, kā arī spilgti un populistiski uzsaucieni. Liela daļa auditorijas viņa runasveidu un vienkāršoto runasveidu atzīst, toties jāatceras, ka populisms nespēj atainot lietas būtību un svarīgo informāciju nepasniedz, kā to vajadzētu pasniegt. Piemēram, tas, ko mēs dzirdam no Lemberga ne vienmēr atspoguļo patieso notikumu gaitu. Lemberga padomi ministriem par sarunām ar starptautiskajiem aizdevējiem mums var šķist ļoti loģiski, toties mēs, klausītāji, nezinām par to, kā norisinās sarunas augstākajos līmeņos.

Eksperti, kuri atgādina, ka Lembergs ir visīstākais demagogs, mums atklāj, ka viņš runā tikai to, ko vēlas lai dzird apkārtējie. Ja tiek uzdoti jautājumi par to, kas Lembergam patīk vai nepatīk, ir iespēja saņemt viņa rekciju ar demagoģiju vai arī viņš jautājumam nepievērš uzmanību un turpina savu sakāmo. Jāpiebilst, ka Lembergu apstādināt esot visai grūti, ja viņš ir iesācis runāt paar kādu tēmu, to apstādināt ir visai neiespējami. Vēl Latvija nav pieredzējusi žurnālistu, kurš sarunā vai vārdu divkaujā ar Lembergu uzvarētu. Toties ja jautājums tiek uzdots un Ventspils mēru tas privāti neskar, tad ir laba iespēja, ka atbilde būs laba un izsvērta. Jāpiemin, ka ar Lembergu ir tiešām iespēja sarunāties, kā tas nav iespējams ar tādiem politiķiem, kā Ģirtu Valdi, Aināru Šleseru, jo šie politiķi ir pieraduši atkārtot labi iegaumētas frāzes.

Ja saturs no Lemberga teiktā ir apšaubāms, tad toties forma ir pārliecinoša. Lembergam arī ir sejas izteiksmes, kuras reti redzamas citos politiķos. Viņš ir bieži smaidīgs, kas bieži sabiedrībai patīk. Toties politiķim Urbanovičam ir cita laba īpašība, kas veicina viņa piekritēju atbalstu – humora izjūta. Šī ir vēl viena īpašība, kas nepiemīt daudziem politiķiem.

Toties Urbanoviča humors ir ļoti specifisks un bieži auditorijai ir grūti atdalīt jokus no patiesības. Eksperti atdzīst, ka Urbanoviča runa esot kā tipiskam opozicionāram, jo bieži saturs viņa teiktajā vairāk atbilst populismam, grūti sadzirdēt kādu lietderīgu domu. Urbanovičs bieži vienkāršo lietas, reti arī izejot no rāmjiem. Lielisks piemērs ir viņa teiktajā par Biškeku Latvijā.

Šķēle, salīdzinot ar citiem politiķiem, runājot argumentēti, tādēļ viņš netiek uzskatīts par cilvēku, kas runā bez vajadzības. Bet tas, ka viņš runā argumentēti nenozīmē, ka visi argumenti būs korekti. Viena no Šķēles raksturīgākajām darbībām ir uzbrukšana konkurentiem. Lielisks piemērs ir redzams tad, kad viņš konkurentus nosauca par sabraukto ezīti. Šķēle uzbrūk ne tikai konkurentiem, bet arī jautājumu uzdevējiem. Bieži vien viņš vēlas pārņemt sarunas iniciatīvu. Šīs ir tipiskas netīrās argumentācijas metodes – tiek runāts nevis par tematu, bet gan par sarunas biedra pazemināšanu vai nosodīšanu.

Tiek izteikti uzskati, ka Šķēle strādā pēc noteiktiem algoritmiem un, ja žurnālistam sanāk viņu izsist no tiem, viņš sajūtas neērti. Šķēle ir radījis tēlu, kurā viņš ir tas cilvēks, kurā vajadzētu ieklausīties, neskatoties uz to, ka sarunā lielākā daļa no teiktā var būt nenozīmīga. Svarīgi saprast, ka politiķi baidās izteikt savas domas, tādēļ no jautājumiem mēģina izvairīties.