Politiķu runas stils (2. daļa)

Ja iepriekš tika runāts par bijušo Valsts prezidentu Valdi Zatleru un premjerministru Valdi Dombrovski, tad tagad apspriedīsim viņu pretstatus politiskās retorikas ziņā. Šie politiķi ir Lembergs, Urbanovičs un, protams, ka Šķēle. No šī trio visspēcīgākais ir Lembergs, jo viņš ir spējis sataustīt publikas “nervu” un spēj runāt ļoti vienkārši, kā to nespēja Dombrovskis. Lemberga retorikā ir sadzirdami ļoti skaļi, kā arī spilgti un populistiski uzsaucieni. Liela daļa auditorijas viņa runasveidu un vienkāršoto runasveidu atzīst, toties jāatceras, ka populisms nespēj atainot lietas būtību un svarīgo informāciju nepasniedz, kā to vajadzētu pasniegt. Piemēram, tas, ko mēs dzirdam no Lemberga ne vienmēr atspoguļo patieso notikumu gaitu. Lemberga padomi ministriem par sarunām ar starptautiskajiem aizdevējiem mums var šķist ļoti loģiski, toties mēs, klausītāji, nezinām par to, kā norisinās sarunas augstākajos līmeņos.

Eksperti, kuri atgādina, ka Lembergs ir visīstākais demagogs, mums atklāj, ka viņš runā tikai to, ko vēlas lai dzird apkārtējie. Ja tiek uzdoti jautājumi par to, kas Lembergam patīk vai nepatīk, ir iespēja saņemt viņa rekciju ar demagoģiju vai arī viņš jautājumam nepievērš uzmanību un turpina savu sakāmo. Jāpiebilst, ka Lembergu apstādināt esot visai grūti, ja viņš ir iesācis runāt paar kādu tēmu, to apstādināt ir visai neiespējami. Vēl Latvija nav pieredzējusi žurnālistu, kurš sarunā vai vārdu divkaujā ar Lembergu uzvarētu. Toties ja jautājums tiek uzdots un Ventspils mēru tas privāti neskar, tad ir laba iespēja, ka atbilde būs laba un izsvērta. Jāpiemin, ka ar Lembergu ir tiešām iespēja sarunāties, kā tas nav iespējams ar tādiem politiķiem, kā Ģirtu Valdi, Aināru Šleseru, jo šie politiķi ir pieraduši atkārtot labi iegaumētas frāzes.

Ja saturs no Lemberga teiktā ir apšaubāms, tad toties forma ir pārliecinoša. Lembergam arī ir sejas izteiksmes, kuras reti redzamas citos politiķos. Viņš ir bieži smaidīgs, kas bieži sabiedrībai patīk. Toties politiķim Urbanovičam ir cita laba īpašība, kas veicina viņa piekritēju atbalstu – humora izjūta. Šī ir vēl viena īpašība, kas nepiemīt daudziem politiķiem.

Toties Urbanoviča humors ir ļoti specifisks un bieži auditorijai ir grūti atdalīt jokus no patiesības. Eksperti atdzīst, ka Urbanoviča runa esot kā tipiskam opozicionāram, jo bieži saturs viņa teiktajā vairāk atbilst populismam, grūti sadzirdēt kādu lietderīgu domu. Urbanovičs bieži vienkāršo lietas, reti arī izejot no rāmjiem. Lielisks piemērs ir viņa teiktajā par Biškeku Latvijā.

Šķēle, salīdzinot ar citiem politiķiem, runājot argumentēti, tādēļ viņš netiek uzskatīts par cilvēku, kas runā bez vajadzības. Bet tas, ka viņš runā argumentēti nenozīmē, ka visi argumenti būs korekti. Viena no Šķēles raksturīgākajām darbībām ir uzbrukšana konkurentiem. Lielisks piemērs ir redzams tad, kad viņš konkurentus nosauca par sabraukto ezīti. Šķēle uzbrūk ne tikai konkurentiem, bet arī jautājumu uzdevējiem. Bieži vien viņš vēlas pārņemt sarunas iniciatīvu. Šīs ir tipiskas netīrās argumentācijas metodes – tiek runāts nevis par tematu, bet gan par sarunas biedra pazemināšanu vai nosodīšanu.

Tiek izteikti uzskati, ka Šķēle strādā pēc noteiktiem algoritmiem un, ja žurnālistam sanāk viņu izsist no tiem, viņš sajūtas neērti. Šķēle ir radījis tēlu, kurā viņš ir tas cilvēks, kurā vajadzētu ieklausīties, neskatoties uz to, ka sarunā lielākā daļa no teiktā var būt nenozīmīga. Svarīgi saprast, ka politiķi baidās izteikt savas domas, tādēļ no jautājumiem mēģina izvairīties.